Kopiena vs Bars, Vienotība un Pseido-Vienotība

Mūsdienu garīgajā pasaulē vārds vienotība ir kļuvis par karogu.
To vicina retrītos, ceremonijās, meditāciju grupās. Bet karogi plīvo visur - arī bariem, kas aizved neceļos. Tāpēc es gribu precizēt: vienotība nav purvs, kur visi izšķīst. Tā ir kopiena, kas tur kodolus kopā. Un tā ir viena no lielākajām dāvanām, ko cilvēks var piedzīvot.

Vai vienotība vienmēr ir svēta? Vai tā vienmēr dziedina?

Es saku - nē. Vienotība bez kodola ir bīstama.
Tā nav gaisma, tā ir migla. Tā ir pseido–garīgums, kas aizsedz īsto darbu pie sevis.

Cilvēks nav skudra

Skudras un bites dzīvo kopā kā viens organisms. Tur individuālais neeksistē, viss pakļauts kopējam uzdevumam.
Bet cilvēks nav skudra.

Cilvēkam ir apziņa, izvēle un dvēsele. Cilvēkam ir jānotur kodols.

Ja mēs pazūdam masā, mēs kļūstam par skudru pūzni - spēcīgu, jā, bet bez dvēseles.
Bars var nojaukt māju, bet tas nekad neuzcels katedrāli. Bars var iznīcināt, bet tas nespēj radīt mākslu.

Bars pret kopienu

Man pašai ir bijusi pieredze būt barā, kas radīja milzīgu enerģijas lauku. Tas bija līdzīgi kā straume, kas nes tevi prom.
Bet, kad viss bija beidzies, es biju tukša. Nebija nekāda piepildījuma.

Šī ir atšķirība:

• Bars pievelk un izmanto.

• Kopiena papildina un atbalsta.

Bars ir kā orķestris, kur visi spēlē vienu noti bez domas.

Kopiena ir kā simfonija, kur katrs instruments saglabā savu partiju, un kopā rodas harmonija. 

Kopiena nav pūlis. Pūlis prasa vienādību, bet kopiena godā dažādību. Pūlis velk, bet kopiena ceļ. Pūlis izsūc, bet kopiena piepilda.

Kopiena :

Dod mugurkaulu, nevis to paņem. Kad esi starp cilvēkiem, kas tur savus kodolus, tu pats kļūsti stiprāks.

Iemāca redzēt sevi caur citiem. Kopienā tu sastopies ar spoguli - ne vienmēr glaimojošu, bet dziedinošu.

Pastiprina prakses spēku. Vienatnē elpot ir skaisti. Bet desmit cilvēki vienā ritmā rada templīti, kur pati telpa kļūst par dziedinātāju.

Atver iedvesmu. Citi cilvēki tavā kopienā atgādina, ka viss ir iespējams. Viņu drosme iekustina arī tevi.

Un šī ir dāvana: tu joprojām esi tu, bet tu esi vairāk. Tu joprojām stāvi uz savām kājām, bet tagad arī citi stāv līdzās. Tu joprojām turi savu kodolu, bet tas rezonē tālāk, nekā tu viens pats spētu.

 

Piederības egregors

Ir vēl smalkāks slazds: piederība pati par sevi.
Egregors var dot spēku, bet tas var arī izsūkt.

Ja tu ej tur kā tukša čaula, tu vari kļūt tikai par masas daļu.
Ja ej ar savu kodolu - tu bagātini lauku.

Tas pats notiek ar reliģijām, ideoloģijām, “garīgām ģimenēm”. Tie paši mehānismi, kas rada dziesmu, var radīt arī "sektu."

 

Mēs visi esam sistēmās

 

Neviens no mums nav brīvs no lielākām struktūrām:

mēs nesam savu dzimtas lauku, ar visām dzīvēm, kas bijušas pirms mums,

mēs plūstam pa dvēseles kanāliem, kas savieno ar misiju,

mēs dzīvojam kolektīvajos laukos, kas formē tautu, kultūru un laikmeta garu,

mēs ejam cauri karmiskām attiecībām, kas māca caur sāpēm un mīlestību,

mēs sastopam gara radiniekus, kas ienāk kā sabiedrotie,

un mēs pieslēdzamies egregoru struktūrām – reliģijām, ideoloģijām, kopienām, kas barojas no mūsu uzmanības un ticības.

Ko saka skolotāji

Jungs: “Individuācija - kļūt par sevi - ir cilvēka augstākais uzdevums.” Vienotība rodas tikai tad, kad individuācija ir notikusi.

Ričards Rors: “Vienotība balstās nevis tajā, ka visi domā vienādi, bet tajā, ka katrs tur savu patību un tomēr veido kopību.”

Viktors Frankls: pat koncentrācijas nometnēs cilvēks atrada jēgu tikai savā iekšienē, nevis pūlī.

Labo un slikto piemēru spektrs

Bars kā posts:
- reliģiskie kari, kas slēpās aiz “vienīgās patiesības”;
- politiski mītiņi, kur pūlis kliedz, bet neviens vairs nedomā;
- pseido-garīgie loki, kur visi smaida un atkārto mantras, bet aiz muguras valda tukšums.

Kopiena kā svētums:
- tautasdziesmu kori, kur katra balss ir individuāla, bet kopā tās ceļ debesu jumtu;
- pirts rituāli, kur katrs ienāk ar savu ceļu, bet telpa kļūst par templīti;
- dziedinoši loki-kopienas , kur tu vari būt tu, un tāpēc lauks strādā.

Vienotība kā uguns

Vienotība ir kā uguns. Tā var sasildīt māju, bet tā var arī to nodedzināt.

Ja tu nāc ar kodolu, uguns kļūst par gaismu.

Ja tu nāc tukšs, uguns var tevi aprīt.

Mans skatījums

Es pati bieži runāju par vienotību.
Bet ar to nekad nedomāju - tagad leciet viens otram ap kaklu un atkārtojiet jēlības.

Mana vienotība nozīmē cieņu.

Es cienu tavu kodolu, tu cieni manu.

Es ļauju tev iet savu ceļu, tu ļauj man iet manu.

Vienotība nav purvs, kur viss saplūst vienā masā.

Vienotība ir kā mežs – ozols, bērzs un priede nestāv viens otra vietā. Katrs elpo pats, bet kopā tie tur debesu jumtu.

 Tāpēc saku: bars nav ceļš.

Kopiena var būt ceļš. Kad tu atrodi cilvēkus, ar kuriem ej tālāk, tas jau nozīmē, ka kodols ir pietiekami trenēts, lai tu nepazustu.

Vienotība var dziedināt, bet tā var arī iznīcināt.
Individuālisms var atbrīvot, bet tas var arī noslēgt.

Patiesība ir šeit: nekas nav tikai labs vai slikts. Atslēga ir kodolā.

Tu vari būt kopā ar citiem tikai tik dziļi, cik pats esi kopā ar sevi.
Tu vari ienest gaismu tikai tad, ja pats to turi.
Tu vari būt kopienā tikai tad, ja pats stāvi savās saknēs.

Un atceries - cilvēks nav skudra.

 

 

Kristiāna Keita