Es šo gadu nebeidzu ar secinājumiem.
Es to beidzu ar klusumu, kurā beidzot nav jāizliekas, ka saprotu vairāk, nekā ŠOBRĪD varu saprast.
Man bieži jautā par "ceļu."
Bet patiesībā tas ceļš nekad nav bijis taisna līnija.
Tas ir bijis pilns ar pieredzēm, kas atver, un pieredzēm, kas apklusina.
Un abas ir vienlīdz svarīgas.
Šogad es gāju dziļi, priekš sevis.
Dažbrīd tik dziļi, ka pati apjuku.
Satikos ar cilvēkiem, kurus citi sauc par skolotājiem, šamaņiem, iniciatoriem.
Pieredzes bija spēcīgas. Dažas pat ļoti spēcīgas.
Un tomēr tieši tur es pirmo reizi skaidri sapratu -
iniciācija pati par sevi neko negarantē.
Ne spēju palikt siltam.
Ne mīlestību.
Ne klātbūtni.
Ne spēju palikt cilvēkam.
Šogad es vienlaikus mācījos skaistumkopšanu un sistēmiskos sakārtojumus.
Un vienā brīdī ieraudzīju, ka abās praksēs notiek viens un tas pats.
Mēs meklējam, kur ir problēma - ķermenī, psihē vai dzimtas laukā.
Un ļoti bieži atbilde ir vienkārša - visur mazliet.
Bija brīži, kad rituāli man patiešām palīdzēja.
Un bija brīži, kad tie tikai aizsedza klusumu,
kurā man pašai vajadzēja palikt.
Pieredze ir derīga, ja tā ir integrēta.
Simboli ir vērtīgi, ja tie netiek absolutizēti.
Garīgums ir veselīgs, ja tas palīdz dzīvot, nevis bēgt.
Godīgi - daļa manas tieksmes pēc garīguma bija arī ilgas pēc atzinības.
Šī atziņa nebija skaista.
Bet tā bija patiesa.
Es ilgi domāju, ka mana vērtība ir tajā, ka es jūtu vairāk.
Ka mana nervu sistēma ir smalkāka.
Ka empātija mani padara īpašu.
Līdz sapratu - jūtīgums pats par sevi nav apskaidrība.
Tas ir instruments.
Un instruments bez robežām sāk traumēt pašu cilvēku.
Jūtīgums ir spēja uztvert.
Briedums ir spēja noturēt.
Briedums sākas tur, kur parādās robežas.
Atbildība.
Iemiesojums.
Ne visi, kas runā par garīgumu, ir klātesoši.
Ne visi, kas vada procesus, uzņemas atbildību.
Un ne katra “augstā vibrācija” nozīmē briedumu.
Reizēm “garīgs pāris” ir tikai divi cilvēki, kas bēg no sevis vienā virzienā.
Un šo redzēt bija sāpīgi.
Es redzēju, cik dziedinoši instrumenti var būt spēcīgi.
Un arī - cik bīstami tie kļūst, ja tos lieto bez saknēm.
Pašas radītās šamaņu bungas man nav rotaļlieta.
Tās ir instruments ritmam, ne autoritātei.
Lai atgādinātu ķermenim pulsu, ne lai kādam kaut ko pierādītu.
Sistēmiskās zināšanas (kuras vēljoprojām apgūstu) šobrīd man nav identitāte.
Tās ir karte.
Lai redzētu, kur beidzas mans un sākas dzimtas lauks.
Un lai es vairs nenestu to, kas man nepieder.
Pirts man nav eskapisms.
Tā ir vieta, kur nervu sistēma noliek bruņas.
Skaistumkopšana man nav virspusība.
Tā ir darbs ar robežu starp iekšējo un ārējo.
Āda ir orgāns, kas patiesību pasaka ātrāk par vārdiem.
Un Reiki man nav metode.
Ne dziedināšana, ne labošana, ne enerģijas došana.
Drīzāk - neiejaukšanās.
Atļauja ķermenim un laukam darīt to, ko tie jau prot.
Reiki man nozīmē pazust no procesa tik daudz,
lai netraucētu tam, kas notiek pats.
Un paralēli tam es meklēju arī zinātnē.
Nervu sistēmā. Regulācijā. Fizioloģijā.
Ne lai atceltu pieredzi.
Bet lai tai būtu zeme zem kājām.
Uztvere nav nepārtraukti ieslēgta.
Ne tāpēc, ka saikne pazūd.
Bet tāpēc, ka apziņai ir vajadzīgi cikli.
Ir aktīvie posmi.
Un ir integrācijas posmi.
Klusums nav sods.
Tas nav atteikums.
Tas ir pārstrādes laiks.
Tāpat kā muskuļi aug nevis slodzes laikā, bet atpūtā,
arī dvēsele aug klusumā.
Dažās tradīcijās saka -
kad tev jau ir dots pietiekami, iestājas klusums.
Ne tāpēc, ka tu neesi cienīgs.
Bet tāpēc, ka tev jau ir ko dzīvot ŠOBRĪD.
Un reizēm tas ir nobriedušāks posms
nekā nepārtraukta meklēšana.
Ne vai nu vai.
Bet gan gan.
Gan sajūta, gan struktūra.
Gan ticība, gan atbildība.
Gan Dievs, gan cilvēks.
Un tieši šeit daudzi apmaldās.
Jo ego grib turpinājumu.
Grib zīmes.
Grib vēl.
Bet dvēsele grib dzīvot.
Garīgums man vairs nav statuss.
Tas nav galamērķis.
Tas ir blakusprodukts godīgumam pret sevi.
Un, iespējams, tas arī ir vienīgais garīgums,
kam ir jēga skeptiķa acīs.
Es šos instrumentus lietošu kā pieaudzis cilvēks,
ar zemi zem kājām un atbildību par sekām.
Bez fetišiem.
Bez ilūzijām.
Bez vajadzības sevi pierādīt.
Es šo nerakstu, lai palīdzētu.
Es rakstu, lai stiprinātu savu ticību.
Ka var iet dziļi un tomēr palikt klātesošs.
Ka var ticēt Dievam un vienlaikus cienīt arī citu cilvēku realitāti.
Ka var būt gaismā, nepadarot to par troksni.
Šis ir pirmais Jaunais gads ar Garīgums skeptiķiem.
Ne kā platformai.
Kā telpai.
Es nejūtos kā tāda, kas zina.
Es jūtos kā tāda, kas saprot, ka nekad nezinās visu.
Un tieši tas man ļauj palikt pazemībā.
Es tev novēlu jaunajā gadā:palikt cilvēkam arī pēc atklāsmēm
nepazaudēt maigumu pēc spēka
atcerēties, ka gaisma nav jāspīdzina
un ka patiesība nekad nav skaļāka
par sirdi, kas ir mierā
Lai tava nervu sistēma ir vesela.
Lai tava ticība ir klusa.
Lai tava dzīve ir dzīvota.
Un ja šis teksts rezonē kaut vienam -
tad ar to man pietiek.
Laimīgu Jauno gadu.
Ar klātbūtni.
Ar veselu nervu sistēmu.
Ar mīlestību pret Dievu un pasauli,
kuru nav jāpierāda.
Un lai pasaule tevi nes, nevis lauž.