Mani neatstāj doma par šo frāzi, kuru dzirdēju kādā sarunā, no piekrastes zvejnieka, vienkārša vīra, kuram mūža gudrība nāk no jūras un vējiem: “Īstās raganas – tās tautumeitas.” Šķiet, ka tajā apslēpta gudrība, kas reiz bija pašsaprotama.
Vai senās tautasdziesmas nebija īstas burvestības? Vai tautumeitas - tās, kuras dziedāja, vijās pa dabas takām, rotājās ar puķēm un vārdoja - nebija tās, kuras prata sarunāties ar dabu un pašas ar sevi?
Un kopš tā brīža man šī doma neliek mieru. Tā vibrē kaut kur dziļi – kā ritms, kuru vēl tikai mācos atcerēties.
Vai tas nav stāsts par mums?
Par sievietēm, kuras vienmēr ir jutušas “vairāk nekā vajadzētu.”
Tautasdziesmas: buramvārdi bez noslēpuma
Latvietim daba bija viss. Katra upe, katrs ozols bija kā draugs, katrs pļavas zieds - dziednieks. Tautasdziesma nebija izklaide. Tā bija spēja radīt. Dziesmas vārdi un ritms, balsu rezonanse - tie bija enerģijas un nolūka pildīti instrumenti.
Šodien mēs lietojam terminus kā biolauks, negatīvie joni, Šūmaņa rezonanse. Senči šos vārdus nepazina - viņi vienkārši juta un darīja.
Staigāšana basām kājām, gulēšana uz zemes, peldēšanās ūdenī - tās bija ikdienas prakses, kas uzturēja līdzsvaru. Un pat ja to neizjuta katrs tik dziļi, dzīvojot dabas ritmā, harmonija kļuva par neatņemamu dzīves sastāvdaļu.
Dziesmas kā spēks
Klausies - īstā tautasdziesmā nav ne druskas nejaušības. Katra rinda ir ritms, kas iekustina pasauli. Dziedot par sauli, mēnesi vai zvaigznēm, cilvēks tās piesauca - nevis tikai metaforiski, bet kā dzīvu sarunu ar Visumu. Kad dziedāja par miežiem, kas aug augumā, tas bija veids, kā savienoties ar zemi un piesaistīt ražas spēku. Tautasdziesmās slēpjas savdabīga zinātne, kuru mēs vēl neesam pilnībā izpratuši. Pētījumi šodien rāda, ka dziedāšana rada rezonansi, kas ietekmē gan mūsu smadzenes, gan sirdspukstus, gan apkārtējo vidi. Dziesmas vibrācijas tiešām var ietekmēt to, kas ir apkārt.
Zinātne šodien daudz runā par spoguļneironiem - to, kā mēs neapzināti “kopējam” citu cilvēku sajūtas. Vai nebija tā, ka tautumeitas, dziedot un smejoties, uzlādēja savu enerģiju un “lipināja” to arī citiem? Viņas iedvesmoja ar savu klātbūtni, jo viņas bija dabā - gan iekšējā, gan ārējā.
Vai šīs sievietes, kuras dziedāja saullēktā vai, spītējot vējam, tumsā, nebija tās, kuras zināja - kas jādzied, kad jādzied un kāpēc?
Tautumeitas un daba
Tautumeita nav tikai tēls ar vainagu matos. Tā ir sieviete, kas nekad nezaudēja savas saknes. Meži, upes un vējainie rudzu lauki viņai bija dzīvi. Senās tautumeitas prata pieskarties kokam un just tā elpu, ieraudzīt upē savu atspulgu un sajust kaut ko dziļāku. Viņa nestāstīja, cik viņa ir gara, cik ļoti mīl sevi vai kā meditē. Viņa vienkārši bija. Ar visu, kas viņa ir.
Pirts – portāls
Man gribas domāt, ka pirtnieka slota nebija tikai zariņi, kas svilpa uz ādas. Tas bija instruments, kas palīdzēja cilvēkam “sakarst” ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Koka dvēsele, kas nodeva savu enerģiju.
Vai cilvēki tolaik zināja, ka cilvēka biolauks spēj atgūt līdzsvaru, ja darbojas ar pareizām vibrācijām? Droši vien jā. Tikai viņi to nesauca par zinātni - viņi vienkārši darīja.
Pirts bija portāls, kur satikās visi elementi - uguns, ūdens, gaiss un zeme.
Pirtī ticēja arī gariem – neredzamiem palīgiem, kas uzturēja telpas svētumu.
Ne velti teica: “Pirts = latvieša baznīca.”
Es pati vēl mācos par pirti, tāpēc šeit vairāk dalos savā sajūtā. Par dziļāko būtību vislabāk var pastāstīt īsti pirtnieki. Manas acis īpaši izceļ Kristīne Sīle un Olita Puriņa – viņu darbs man šķiet patiesi iedvesmojošs. Sajūta par viņām ir tāda, ka viņas turpina senču gudrību ar cieņu.
Dabas katedrāles
Svētbirzis bija kā dabas katedrāles. Tur ozoli, liepas un bērzi kļuva par altāriem, kur cilvēks devās ne tikai lūgt, bet atjaunot spēku. Uguns šajās vietās nebija tikai siltums, bet transformācija.
Mūsdienu valodā mēs runātu par enerģijas mezgliem - vietām, kur zeme un debesis satiekas īpaši spēcīgi. Senči to juta instinktīvi, un tieši tāpēc šīs vietas kļuva par rituālu centriem.
Vēsturiskā atmiņa
Laiks mainīja spēles noteikumus.
No 16. līdz 18. gadsimtam Latvijā notika raganu prāvas. Pirmais zināmais gadījums minēts jau 1559. gadā Grobiņā. 17. gadsimta vidū Bārtā un Priekulē notika vairāki tiesas procesi, kuros apsūdzēja vietējos iedzīvotājus. Lielākoties tās bija sievietes, kas ārstēja ar augiem, palīdzēja dzemdībās vai vienkārši bija citādas. Un tas nozīmēja spīdzināšanu vai nāvi.
Protams, vēsturiskais konteksts bija sarežģīts, bet man šķiet, ka pašu būtību var izteikt vienā rindā:
Raganas nededzināja tāpēc, ka tās bija ļaunas.
Raganām lika degt tāpēc, ka tās bija brīvas.
Un šodien
Vai “raganām” jāpaliek dziļi mežos, vai tām jānāk gaismā?
Es nezinu vienu atbildi. Bet es zinu: šajā laikmetā mums jāpārstāj baidīties. Vakar ar Montu bijām Senajās uguns naktīs Engurē, Tautumeitu koncertā. Mēs-jau pie bungām. Laidām ārā savu dvēseli. Neiztikām bez šķībiem skatieniem, bet acis ciet, un - let’s merge.
Es aizvēru acis un pateicu sev: es dejoju par godu visām raganām, kuras pirms gadsimtiem to nevarēja darīt. Un tad zeme strāvoja-dejojot es sajutu, kā viņa sūta savu siltumu uz manām plaukstām. Tā nebija tikai mana sajūta, tā bija mantojuma balss.
Tajā brīdī mēs bijām visas.
Cik daudz balsu ir apklusinātas.
Cik deju nav dejotas.
Cik dziesmu nav dziedātas.
Mēs varam dziedāt viņu vietā.
Dejot viņu vietā.
Runāt viņu vietā.
Un tajā brīdī, kad to darām, mēs ne tikai atdodam godu tām, kas nevarēja - mēs atgūstam arī sevi.