Mani sauc Kristiāna Keita.
Es neesmu teoloģe, ne guru, ne skolotāja ar atbildēm uz visiem jautājumiem.
Esmu vienkārši cilvēks, kurš jūt. Un kurš vairs nevarēja izlikties, ka neredz.
Mans ceļš garīgumā sākās nevis baznīcā vai grāmatā, bet dzīvē – caur pieredzi, sāpēm, zaudējumiem un klusumu.
Man, līdzīgi kā daudziem, tas sākās brīdī, kad no malas paskatoties uz pasauli, es sapratu: man ar to nav gana.
Ar to, ko sauc par “normālu dzīvi” – diploms, darbs, divi labradori, balts žogs. Man iekšā bija sajūta: nevar būt, ka es esmu šeit tikai tāpēc.Es te neesmu tāpēc. Es vairs nevarēju te palikt bez jēgas meklēšanas.
Par zinātni un garīgumu
Zinātne un garīgums bieži tiek uztverti kā divas pretējas pasaules – viena balstās uz faktiem un pierādījumiem, bet otra uz intuīciju un pieredzi.
Tomēr, manā skatījumā, tās ir divas viena veseluma daļas, kas var un tām vajadzētu pastāvēt harmonijā, papildinot viena otru.
Es vēl šo līdzsvaru pētu.
Es biju attiecībās ar cilvēku, kurš ir izteikts skeptiķis. Viņš pasauli redz caur racionālas analīzes prizmu, kur viss ir izskaidrojams ar pierādījumiem un faktiem. Man, savukārt, vienmēr ir bijusi būtiska intuīcija un sajūtu dziļums. Šī mūsu atšķirība sākumā šķita kā plaisa starp mums, tomēr tagad tā ir kļuvusi par iedvesmu.
Es domāju, ka būtiskākais, lai cilvēks spētu integrēt loģisko un intuitīvo, ir spēja atzīt, ka zinātne un garīgums nav viens otru izslēdzoši.
Ļoti daudzām garīgajām pieredzēm ir arī zinātnisks pamatojums, ja tās pētām ar atvērtu prātu.
Meditācijas pozitīvā ietekme uz smadzenēm un stresu ir pierādīta daudzos pētījumos.
Dabas enerģija, ko mēs bieži izjūtam intuitīvi, tiek pētīta arī zinātniski, piemēram, meža terapijā.
Kāds draugs man reiz teica: “Mēģināt kādu pārliecināt ir laika tērēšana.”
Bet es tam nepiekrītu. Man šķiet, ka palīdzēt kādam saprast tevi, pat ja tas prasa laiku un pūles, noteikti nav laika tērēšana. Jo īpaši tad, ja tas ir par kaut ko tik būtisku kā savstarpējā sapratne un cieņa.
Mans mērķis nav pārliecināt skeptiķus, ka viņiem jātic visam, ko viņi nejūt.
Mans mērķis ir parādīt, ka viņu racionālais skatījums un mans intuitīvais skatījums var pastāvēt līdzās.
Zinātne un garīgums nav divi atšķirīgi ceļi – tie ir paralēli ceļi, kas ved pie dziļākas izpratnes par pasauli.
Kad zinātne paskaidro garīguma fenomenus, tā neiznīcina to maģiju.
Gluži pretēji – tā parāda, cik dziļi un pārsteidzoši ir mūsu savienojumi ar sevi, ar citiem un ar pasauli.
Šis līdzsvars ir tas, ko es vēlos parādīt gan šajos pierakstos, gan savā dzīvē.
Šī ir vēstule tiem, kas jūt, bet klusē.
Tiem, kas vairs nevar dzīvot virspusē.
Tiem, kas jūt, ka dzīve ir kaut kas vairāk.
Bet vēl nezina – kā to sauc.
Es arī nezinu, kā to sauc.
Bet esmu šeit. Rakstu. Piedalos. Elpoju.
Un varbūt tu arī.
Tad mēs jau sen esam pazīstami.