Un, ja tu mīlēsi tikai ziedu -
kopīgās dziesmas, apskāvienus, smaidus, mīlestību un deju -
tu neizdzīvosi rudeni.
Jo zieds ir skaistums, kas dzīvo tikai vasarā.
Tas smaržo, līdz nāk vējš un aukstums, un tad sabrūk.
Bet sakne… tā paliek.
Tā zina tumsu, zemi, klusumu, aukstumu.
Tā zina, ka pat rudens ir tikai cikls, nevis gals.
Zieds ir skaistuma forma, bet ne patiesība.
Tas atgādina par gaismu,
bet dzīvo tikai tik ilgi,
cik ilgi tu esi gatavs mīlēt arī tumsu, kas to dzemdēja.
Mīlēt tikai ziedu nozīmē mīlēt ilūziju.
Mīlēt sakni nozīmē mīlēt dzīvi.
Jo ziedu visi redz,
bet tikai daži jūt, kas viņu tur.
Un tieši viņi - izdzīvo arī tad, kad pienāk rudens.
Pirmā stadija - es viens
Kad garīgums sākas, tas neizskatās pēc grāmatas vāka vai kursa afišas.
Tas izskatās pēc vientulības.
Pēc klusuma, kurā liekas - es esmu vienīgais.
Vienīgais trakais, kas jūt kaut ko vairāk.
Tu meklē, bet apkārt ir tukšums. Informācijas maz - vai vispār nekā.
Un tad vēl tās šaubas:
“Vai ar mani viss kārtībā?”
Un tad rodas tā “īpašuma sajūta” uz garīgumu:
“Tas ir mans. Es esmu tas vienīgais trakais, kas pamodies.”
Bet īstais pārsteigums nāk vēlāk.
Kad tu atklāj, ka tā nav.
Tu ieraugi zīmes, cilvēkus, tekstus.
Tu dzirdi tos pašus vārdus no citu mutēm, redzi to pašu ceļu citās acīs.
Un tas konfrontē vēl vairāk nekā vientulība.
Vientulībā ego jutās īpašs.
Tagad tas vairs nevar slēpties aiz “es esmu vienīgais”.
Tagad ir skaidrs: redzēt nozīmē arī darīt.
Saprast nozīmē uzņemties atbildību.
Un tā ir nākamā iniciācija.
Un rodas pavisam cita sajūta:
ja tas ir visur - ko es tagad daru ar šo zināšanu?
Otrā stadija - tas ir visur
Un tad pēkšņi - kā atslēga pagriežas.
Tu ieraugi, ka patiesībā tas viss ir bijis visur.
Katrā sarunā, katrā dziesmā, katrā garāmejošā skatienā ir paslēptas zīmes.
Informācijas tik daudz, ka pietiktu desmit mūžiem - un vēl būtu par daudz.
Un tu saproti: tu neesi viens.
Cilvēki visos laikos ir to piedzīvojuši - tikai katrs saviem vārdiem, savām zīmēm, savām ainām.
Trešā stadija - unlocked
Un tad pienāk nākamā atklāsme.
Tu pieķer sevi pie domas:
tas viss ir bijis apkārt vienmēr.
Tikai es nebiju gatavs.
Daudz kas stāvēja aiz slēdzenēm, līdz es biju spējīgs tās atvērt.
Un jautājums kļūst vēl plašāks:
“Cik daudz vēl ir aiz atslēgas?
Cik daudz vēl stāv tepat blakus - tikai neredzams, līdz pienāks brīdis, kad būsim gatavi ieraudzīt?”
Es ticu
Garīgums nav informācijas vākšana, kursu iziešana vai grādu krāšana.
Tas nav kaut kas, ko ienes no ārpuses.
Tas ir “unlock” process
tas, ko tu atslēdz sevī.
Tas, kas visu laiku stāv blakus, bet izskatās kā tukšums
līdz brīdim, kad tu spēj to nolasīt.
Un cik skaisti ir apzināties: viss jau ir.
Tikai jautājums - cik daudz no tā tu spēj ieraudzīt tieši tagad?
"Mācību stundas"
Katram ir savas mācību stundas.
Tas, kas man bija jāmācās - neskaitāmas naktis ar asarām acīs - citam nāk komplektā jau no dzimšanas.
Un tas, kas man nācis komplektā - kā pašsaprotama dāvana - citam ir iemesls dvēseles tumšajai naktij.
Tieši tāpēc garīgumu nevar izmērīt.
Ne ar gadiem, ne ar kursiem, ne ar meditāciju stundu skaitu.
Vienīgā formula ir mūsu iekšienē.
Tā patiesā, īstā - ja negribam būt tikai sekotāji.
Bet arī sekotāja ceļš nav nekas slikts.
Tas var būt sākums.
Droša vieta, kur elpot.
Tilts līdz brīdim, kad tu pats sāc dzirdēt savu balsi.
Katrā posmā mēs ejam cauri dažādām lomām.
Dažreiz mums jāmācās vadīt, citreiz- ļauties vadībai.
Garīgums nav sacensība.
Nav ranga.
Nav vērtējuma.
Tas ir tavs ceļš - ar tavām atslēgām, tavām naktīm, tavām atklāsmēm.
Ego kā migla
Tumšā nakts nekad neatnāk bez iemesla.
Tā ir signāls, ka ego ir izsmēlis savu spēku.
Ego grib kontrolēt - arī garīgumu.
Tas grib būt “īstais”, “gatavais”, “apgaismotais”.
Un tad, kad pasaule salūzt, kad nepalīdz ne prakses, ne mantras, ego iekliedzas:
“Ar mani kaut kas nav kārtībā!”
Bet patiesībā - viss beidzot ir kārtībā.
Tā ir brīdis, kad ilūzijas sāk drupt.
Kad nav vairs, aiz kā slēpties.
Kad tu esi tikai tu - bez maskas, bez lomas, bez sistēmas, kas tevi tur.
Narcisisms kā ēna
Daudzi domā, ka garīgums ir par “mīlestību un augstām vibrācijām”.
Bet bieži aiz tā slēpjas tīrs narcisisms - vēlme būt īpašam, izredzētam, labākam par citiem.
Tumšā nakts izārstē tieši to.
Tā noņem visus titulus, un paliek tikai viens jautājums:
vai tu spēj būt cilvēks arī tad,
kad nav, kam parādīt savu gaismu?
Ceļš
Jo ceļš nav tikai gaisma.
Ceļš ir arī tumsa.
Un pat skaistākā stacija reiz tiek nojaukta.
Un tas ir vēl skarbāk nekā galamērķis.
Jo galamērķis ir kapa akmens.
Bet pietura - dzīve pati.
Un dzīve plēš krūtis.
Mēs visi esam kā upes, kas skrien cauri ainavām, maina gultni, kādreiz applūst, kādreiz izsīkst. Nāve nav straumes mērķis. Tā ir okeāns, kur straume beidzas. Bet, kamēr mēs vēl esam te- mums ir iespēja atrast mieru arī straumes vidū.