Sabrukt, lai atvērtos
Šorīt masāžā.
Tapotement - klasiska piesitienu tehnika.
Tehniski - viss pareizi: ritmiski piesitieni, kas tonizē, aktivizē, palīdz atslābt muskuļiem.
Taču šoreiz… tas jutās kā trieciens.
Ne vardarbība. Ne trauma.
Vienkārši… nebija ādas.
Bija jēlums. Un piesitiens kļuva par "ieiešanu bez atļaujas".
Nervu sistēma sasprindzinājās.
Nebija ko pretī likt -
izņemot patiesību, ka šajā brīdī nebija aizsargkārtas.
Un tad raksta nosaukums atnāca nevis kā doma, bet kā iekšējs klikšķis:
Sabrukt reizēm ir vienīgais godīgais solis.
Jo patiesībā -
turēt formu var kļūt smagāk nekā to atlaist.
Kad vecais vairs netur
Par pāreju runā daudz - no zinātnes līdz ezoterikai, no psiholoģijas līdz reliģijai.
Vienam tā ir “sistēmas pārprogrammēšana”, transformācija, pāreja, izaugsme, pamošanās, citam “garīgā atmoda”.
Bet būtībā tas viss ir viens un tas pats process - dzīves pašregulācija.
Tas sākas vienā punktā -
Kad vairs nav iespējams palikt, kur biji.
Ķermenis sāk runāt skaļāk par prātu.
Pieskāriens vairs nav tikai fizisks -
tas kļūst par atklāsmi.
Par zīmi, ka tā forma, kurā esi dzīvojis,
vairs nevar tevi saturēt.
Kad sistēma pretojas
Kad sistēmā parādās kaut kas, kas liek tai mainīties - tā pretojas.
Vienmēr.
Tā ir fizioloģija, psiholoģija un metafizika vienā.
To zina zinātnieki - līdzsvara princips (homeostāze).
To zina psihologi - aizsardzības mehānismi.
To zina arī tie, kas piekopj garīgu praksi - “ēna, kas mostas”.
Un tā ir viena un tā pati enerģija.
Sistēma pārmaiņas izjūt kā draudus. Sistēma negrib mirt.
Tā cīnās, jo tic, ka aiz pārmaiņām ir iznīcība.
Bet patiesībā, jau, aiz pārmaiņām ir dzīve.
Un arī mēs paši esam sistēmas.
Mēs neesam izolēti.
Mēs esam šūnas lielākā ķermenī.
Un mūsos dzīvo citas sistēmas:
– dzimta,
– kultūra,
– ticības,
– pieredzes,
– attiecību lauki,
– egregoru struktūras,
– karmiskās saites,
– ķermeņa atmiņas,
– un tā tālāk.
Sistēmas nav slikta lieta - tās ir kā organisms, kas tur mūs pie dzīvības.
Bet reizēm organisms kļūst slims, un tieši pāreja ir tā, kas sāk dziedināšanu.
Kad tu mainies, viss apkārt sāk mainīties līdzi. Mainās arī viss, kas tevi saturēja.
Cilvēki, kas kādreiz bija tuvi, pēkšņi kļūst sveši.
Vecie ieradumi - nepanesami.
Ķermenis sāk runāt - sāp, trīc, raud, kliedz.
Jo tu vairs neiederies vecajā sistēmā.
Un vecā sistēma sāk sevi aizstāvēt.
Tas nav ļaunums. Tā ir enerģijas fizika.
Kad tu atpazīsti pretošanos
Reizēm pretestība izskatās pēc:
– noguruma,
– dusmām,
– cilvēkiem, kas aiziet,
– ķermeņa sāpēm,
– nespējas koncentrēties,
– vai vienkārši vēlmes “visu mest pie malas”.
Bet tie ir signāli, nevis beigas.
Tā sistēma saka: “Es pārveidojos.”
Un tavs uzdevums nav to apturēt.
Tavs uzdevums ir palikt, nebēgt no procesa.
Transformācija kā bioloģija un garīgums
Zinātniski - transformācija ir neironu pārstrukturēšanās.
Vecās sinapses mirst, jaunās rodas.
Tāpēc sāp galva, tāpēc nāk nogurums, tāpēc mainās garša, smarža, domas.
Garīgi - tas ir enerģētisks restarts.
Frekvences sadalās, rodas jaunas.
Jēlums nav vājums
Stiprums ne vienmēr ir turēšanās.
Dažreiz īstais spēks ir atļaut sev izjukt.
Atzīt, ka vairs neesi bruņās,
un neesi arī sabrucis.
Tu vienkārši esi jēls.
Tur sākas pārveide.
Ne pie loģikas.
Ne pie teorijas.
Pie nervu galiem. Pie elpas. Pie iekšējas plaisas.
Skeptiķiem
Varbūt tu domā, ka tas ir tikai nogurums, stress, nervu sistēmas pārslodze.
Un tev ir taisnība.
Jo viss, ko mēs saucam par “garīgo”, notiek ķermenī.
Hormoni, elektrība, šūnas.
Garīgums nav pret zinātni. Tas ir zinātne plus apziņa.
Mēs vienkārši to izjūtam caur simboliem.
Un nav svarīgi, kā tu to sauc - transformācija, pāreja, restartēšanās, augšāmcelšanās.
Galvenais - tu jūti, ka vairs nevari dzīvot kā agrāk.
Un tas ir sākums.
Es ticu
Es ticu, ka katrs sabrukums ir vārti.
Ka katras bailes ir robežas, kas jāizelpo, lai Tu kļūtu plašāks.
Ka pat tie, kas netic “enerģijām”, tās jūt - vienkārši citos vārdos.
Un ka pat visskaļākā pretošanās ir kaut kā dzemdības.
Pāreja nav luksusa process. Tā ir dzīves bioloģija.
Kad sirds, dvēsele un ķermenis beidzot saskaņojas ar patiesību.
Noslēgums
Pāreja nav skaista.
Tā ir svēta, jo tā ir patiesa.
Un tā vienmēr notiek.
Jo dzīve pati ir lielākā sistēma.
Un katru reizi, kad tā sāp -
tā vienkārši kļūst plašāka.
Ja arī Tu esi tur - pie sabrukuma robežas
Tad zini, šis ir kolektīvs stāsts, kas ik pa laikam atveras katra cilvēka dzīvē,
kad vecā āda kļūst par apvalku, kas vairs neļauj elpot.
Šis nav padoms.
Šis nav “trīspakāpju ceļš uz mieru”.
Tas ir vienkārši klātbūtnes mirklis, kurā kāds saka:
tieši jēlumā sākas īstums.
Sabrukšana nav beigas.
Sabrukšana ir vārti uz kaut ko, kas nevar ielīst esošajā formā.
Un jā -
sabrukt reizēm ir vienīgais godīgais solis.
Un tādos brīžos vajag nevis risinājumus, bet klātbūtni.
Ja tev gribas, nevis tikt “ārā”, bet palikt “iekšā” - ar cieņu, bez steigas,
tad lasi tos, kuri to izdzīvojuši nevis kā teoriju, bet kā elpu.
Thomas Moore – “Dvēseles tumšā nakts”
Viņš raksta nevis par to, kā “tikt pāri”, bet kā palikt uzticīgam sev tieši tumsā.
Viņš parāda, ka tas, kas šķiet sabrukums, bieži vien ir dvēseles rekonstrukcija.
Ka ne visas sāpes jāārstē - dažas vienkārši jātur pie sevis.
Un dažas jāgodā kā svēta augsne.
“The dark night of the soul is not a punishment. It is an initiation.”
– Thomas Moore
Richard Rohr – “Falling Upward”
Rohr runā par dzīves otro pusi, kas sākas tikai tad, kad esi zaudējis kontroles ilūziju.
Viņš māca, ka īstais garīgums sākas tikai pēc ego sabrukuma.
Un ka sabrukums nav beigas- bet vienīgais godīgais sākums.
“We grow spiritually much more by doing it wrong than by doing it right.”
– Richard Rohr
IZŠĶĪSTI, LAI SAPLŪSTU. JO DZIĻĀK SĀP, JO VAIRĀK ATVERIES. PAZAUDĒ, LAI ATRASTU.
-KK