Ziniet, rudens.
Esmu iegrimusi praksē, darbā ar sevi, darbā ar ķermeni, darbā ar nervu sistēmu.
Bet jau nedēļu iekšā kaut kas dīdās: tā sajūta, kad vārdi sāk krāties kā ūdens aiz sprosta.
Un tad saproti, ja nepierakstīsi, tas sāks smelties pāri.
Tāpēc: sveiciens jaunajā sezonā.
Un sveiciens tiem, kam šie vārdi var palīdzēt.
Ir cilvēki, kas ienāk tavā dzīvē kā elektriska strāva kas izraisa plaisu.
Nevis, lai būvētu kopā ar tevi, bet lai izsistu drošinātājus tavā vecajā sistēmā.
Nevis, lai paliktu, bet lai atslēgtu.
Viņi pieskaras vietai, kuru tu gadiem slēpi, un pēkšņi visi tavi iekšējie mehānismi sāk pārrakstīties.
Šī nav maigā atmoda.
Šī ir atmoda, kas reizēm sāp.
Un pat tad- šī nav viņu vara.
Šī ir tava gatavība.
Jungs rakstīja:
“Kad dvēsele ir gatava, dzīve vienmēr atnes cilvēku, kas nospiež vajadzīgo pogu.”
Bet ir lieta, par ko reti kurš runā:
Transformācija nav skaists process.
Transformācija bieži ir brīži, kad tu gribi padoties.
Ir dienas, kad tu jūties stipra.
Un ir dienas, kad tu domā- kāpēc es vispār sāku?
Kāpēc man atkal sāp?
Kāpēc esmu viena?
Kāpēc viss šķiet tik nepanesami smags?
Ir dienas, kad tu gribi nospiest “off” un ļaut vecajai versijai sevi atpakaļ pārņemt.
Vecā identitāte ir vilinoša, jo tā ir zināma.
Tā neprasa drosmi.
Tā neprasa mainīties.
Un tas ir normāli.
Tas nav vājums.
Tā ir transformācijas ķīmija - vecās struktūras nonāk sadursmē ar jaunajām.
Tieši tāpēc šie cilvēki nevar palikt.
Viņi nav būvnieki.
Viņi ir detonatori.
Viņi atnāk, nospiež pogu, iedarbina procesu un pazūd.
Nevis tāpēc, ka tu neesi pietiekama.
Nevis tāpēc, ka viņi “atrada labāku”.
Bet tāpēc, ka viņu loma ir beigusies.
Un, jā, reizēm tu vēlētos, kaut viņi redzētu tavu transformāciju.
Kaut viņi saprastu, cik daudz šī atmoda tev izmaksāja.
Kaut viņi redzētu, ka tu joprojām turies.
Bet patiesība ir skaidra:
Viņi nebija tavas transformācijas cēlonis.
Tu pati biji.
Tu pati vienmēr esi.
Viņi bija dzirkstele.
Tu esi uguns.
Viņi bija atslēga.
Tu - durvis.
Viņi atnāca atgādināt.
Tu esi tā, kas integrē.
Un, kad tu stāvi savas dzīves vidū ar tām dienām, kad viss ir viegli -
un ar tām dienām, kad tu gribi padoties -
tev jāatceras viens:
Padoties ir impulss.
Bet transformēties ir liktenis.
Un, lai cik grūti būtu brīžiem,
lai cik ļoti gribētos atgriezties pagātnē vai ielīst atpakaļ vecajā ādā,
tu vairs nevari.
Jo atslēga tev jau ir rokās.
Un durvis jau ir pavērtas.
Tagad ej.
Lēni.
Ar pauzēm.
Ar raudāšanu.
Ar nogurumu.
Ar dienām, kad jūties kā dieviete,
un dienām, kad jūties kā puteklis.
Tas viss ir ceļš.
Tas viss ir transformācija.
Un tas viss - esi tu.