Kāds paziņa man vakar prasīja :
“Vai vispār tas viss ir īsts?
Vai es pareizi uztveru pasauli?
Vai dvēsele ir īsta?
Vai šīs lietas tiešām veido spēcīgu enerģiju?”
Un man šie jautājumi patīk. Jo tie nav tikai viņa - tie ir jautājumi, kas dzīvojuši arī manī.
Es nesaku: “Tici man.”
Es saku: pārbaudi pats.
Pajautā sev: “Vai šī ideja rezonē manī?”
Pameklē: “Vai šis atkārtojas citās tradīcijās, citās vietās pasaulē?”
Ja abi punkti ir “jā” – tad tā, visticamāk, ir tava patiesība.
Kā es meklēju savu patiesību: Es nepaļaujos uz vienu skolotāju, vienu grāmatu, vienu praksi vai vienu reliģiju.
Es meklēju divās vietās: 1. Rezonanse. Vai doma mani dara vieglāku vai smagāku?
- Ieelpā un izelpā nomierinu prātu, pasaku ideju un vēroju ķermeni.
- Ja kļūst plašāk un brīvāk, tas ir jā. Ja smagāk un šaurāk, tas ir nē.
2.Vienojošie elementi. Es skatos, kas atkārtojas dažādās tradīcijās un praksēs.
- Kristietība, budisms, latviešu tautasdziesmas, zinātne un tā tālāk.
Tā es atfiltrēju to, kas ir tikai dogma vai kultūras mantojums, no tā, kas ir universāls.
Atbildes uz jautājumiem.
Vai vispār tas viss ir īsts?
Īstums sākas pieredzē. Mīlestību nevar izmērīt, bet tā ir īsta. Ar garīgumu ir tas pats.
Piemēram: Ja es pati pēc pirts jūtos kā no jauna piedzimusi, tad tā nav fantāzija. Tā ir mana pieredze.
Vai es pareizi uztveru pasauli?
Nav viena “pareizi”. Zinātne saka, ka smadzenes apstrādā tikai niecīgu daļu no realitātes. Latvieši teica: “Ko acis redz, to sirds jūt.” Jautājums nav “pareizi/nepareizi”, bet – vai tas, kā es redzu pasauli, mani dziedina?
Vai dvēsele ir īsta?
Visās kultūrās tā eksistē citā vārdā: psyche, prāna, apziņa, dvēselīte. Ja to atkārto visa cilvēce, tad šis jēdziens nav nejaušība. Man ar to pietiek.
Vai šīs lietas veido spēcīgu enerģiju?
Jā. Dziedāšana sinhronizē sirdspukstus, meditācija maina smadzeņu viļņus, pirts dziedē gan ķermeni, gan prātu. Rituāli un garīgās prakses rada reālu enerģiju. Daļu var izmērīt, daļu var tikai sajust.
Piemērs: Sarkanais diedziņš
Sarkanie diedziņi pēdējos gados ir visur – uz rokām, potītēm, Instagram storijos. Dažiem tas ir modes aksesuārs, citiem - “aizsardzība pret ļauno aci”. Tradīcija saka: to nēsā uz kreisās rokas, jo kreisā puse ir uzņemošā - pa to ienāk enerģijas. Bet uzreiz ir jāuzdod jautājums: vai viens pavediens tiešām spēj pasargāt tavu dzīvi?
Vēsturiskās saknes.
Sarkanais pavediens nav jauns trends. Tas ir sens simbols, kas parādās visā pasaulē:
• Kabalā diegu apsien ap kreiso roku kā aizsardzību pret “ļauno aci”.
• Indijā to sauc par kalava vai mauli – priesteri to apsien rituālos, lūdzot par spēku un svētību.
• Slāvu tradīcijās sarkana krāsa tika izmantota kā aizsardzība pret skaudību, lāstiem un slimībām.
• Latvijā bērniem pie drēbēm piesēja sarkanu dzīparu, lai tie būtu pasargāti no ļaunas acs.
Visur atkārtojas viens – sarkanā krāsa kā dzīvības un uguns simbols.
Tā ir vibrācija, kas sargā un aktivizē. Bet atceries – simbols ir spēcīgs tikai tad, ja tu pats tajā ieliec savu spēku.
Zinātne par amuletiem
Diegs pats neko nedara. Bet tavs prāts dara.
-
Placebo efekts: ticība aizsardzībai pazemina stresu, stiprina imunitāti.
-
Simbols kā enkurs: atgādina nodomu un palīdz noturēt robežas.
-
Psiholoģija: amuleti mazina trauksmi, un mazāka trauksme nozīmē lielāku spēku.
Enerģētiskais aspekts
Sarkanais diedziņš ir signāls pasaulei: “Es esmu sargāts.”
Bet tas nav spēka lauks, kas ap tevi izveido kupolu.
Kupols rodas tikai tad, ja tu pats esi sakārtots – ar savu apzinātību, savu iekšējo mieru un robežām.
Ja iekšā valda haoss, tad kupols ir caurumains, un neviens diegs to neaizlāpīs.
Diedziņš var būt karogs virs cietokšņa, bet pašu cietoksni un kupolu būvē tu pats.
Patiesība, kas jādzird
Neviens amulets, kristāls vai diegs nepasargās tevi, ja tu pats nestāsies pretī savam haosam.
Neviens skolotājs, ne reliģija, ne sistēma neizvilks tevi ārā, ja pats bēgsi no sevis.
Simboli strādā tikai tad, ja tu strādā.
Rituāli nes spēku tikai tad, ja tu nes atbildību.
Pasaule neprasa no tevis ticību rotaļlietām.
Pasaule prasa, lai tu piecelies, paskaties acīs savam haosam un saki:
“Es pats sevi sargāšu.”
Un tikai tad – viss pārējais kļūst par instrumentu, nevis ilūziju.