Par kvēpināšanu runā dažādi. Vieniem tas ir vienkārši smaržīgs papildinājums mājai, citiem - senču rituāls, vēl kādam - enerģijas attīrīšanas instruments.
Dūmi vienmēr paceļas augšup. Tie kāpj debesīs tāpat kā lūgšanas, tāpat kā mūsu vēlme būt tuvāk tam, ko vārdos nemaz nevar nosaukt.
Tā ir sajūta, ka telpa ieelpo un atbrīvojas no smaguma.
Kad dedzinu salviju no sava Ragaciema dārza, man liekas, ka pati jūra un vējš caur to runā. Tā nav vienkārši salvija – tas ir augs, kas izauga manā zemē, un, sadegot, tas atdod spēku atpakaļ.
Senāk uguni uztvēra kā dzīvu būtni. Baltu tradīcijā to sauca par Māras liesmu vai uguns māti.
Visur, kur vien skatāmies, cilvēki izmantojuši dūmus kā tiltu starp redzamo un neredzamo. Ēģiptē dedzināja mirri un vīraku, lai šķīstītu tempļus un piesauktu dievus. Indijā uguns dievs Agni tika uzskatīts par to, kurš caur dūmiem nes lūgšanas debesīs. Japānā radās kōdō - “kvēpināšanas ceļš,” kur smalks sandalkoka un agara pavediens bija meditācija paši par sevi. Ķīnā kvēpināšana piederēja pie ikdienas ceremonijām jau vairāk nekā divus tūkstošus gadu atpakaļ.
Latviešu tradīcijas.
Patiesībā mums, latviešiem, kvēpināšana nemaz nav nekas svešs. Jau pagānu tradīcijās uguns un dūmi bija neatņemama dzīves sastāvdaļa. Ar kadiķi kvēpināja māju un lopus, lai sargātu no slimībām un ļaunas acs. Jāņu laikā dedzināja pļavas augus un siena kušķus, lai attīrītu un svētītu gan māju, gan cilvēkus. Pirtī izmantoja kadiķi, pelašķus un citas zāles, lai ar dūmiem izdzītu nešķīsto un atjaunotu spēku.
Un šīs tradīcijas dzīvo vēl šodien. Daudzi joprojām pakūpina kadiķi, lai attīrītu telpu, vai iededz sveci, kad sirds nemierīga. Tas nozīmē, ka kvēpināšana nav nekas eksotisks - tā ir mūsu pašu valoda, kas vienkārši jāatceras.
Ciedrs un zinātnes apliecinājums
Es reiz tīrīju draugu māju ar ciedru, un viņi vēl ilgi pēc tam teica: “Pirmo reizi savās mājās mēs guļam tik labi.”
Toreiz vēl nezināju, ka tas nav tikai stāsts par sajūtām.
Pētījumi rāda – dedzinot augus, gaisā samazinās baktēriju daudzums, un efekts saglabājas pat diennakti. 2007. gadā Indijā pierādīja, ka kvēpinot ārstniecības augus, baktēriju skaits telpā samazinās par 94%.
Draugu “labais miegs” pēc ciedra nebija tikai psiholoģija – viņi tiešām gulēja tīrākā telpā. Tā ir tā reize, kad senču zināšanas un mūsdienu zinātne satiekas.
Smaržas iedarbojas tieši uz limbisko sistēmu – mūsu emociju centru. Viena smarža var atvērt sen aizmirstu atmiņu vai iedot mieru, kad prāts ir nemierīgs. Tātad – dūmi attīra ne tikai telpu, bet arī mūs pašus.
Un skeptiķiem, kas saka, ka tas ir placebo, es paskaidrošu: pats placebo jau par sevi ir reāls. Tas spēj pārprogrammēt mūsu sajūtas, domas un pat ķermeņa reakcijas. Tātad arī ticība liesmai vai dūmiem nav mazsvarīga - tā ir spēks, kas iedarbina mūsu iekšējo dziedināšanas sistēmu.
Man kvēpināšana ir vairāk par rituālu - tas ir mans enkurs. Reizēm man apkārt čukst nemiers, un tad es aizdedzinu salviju. Dūmi kļūst par robežu starp mani un to, kas nav mans. Es zinu - telpa ir sargāta, es esmu sargāta, un šeit valda miers.
Kvēpināšanā manuprāt vissvarīgākais ir nodoms. Tas, ko tu ieliec dūmos, tas arī paceļas augšup. Salvija var būt tīrībai, bet var būt arī mīlestībai. Ciedrs var būt vairogs, bet var būt arī spēks, kas palīdz nostāties uz kājām. Mirre - svētumam. Sandalkoks - meditācijai. Kadiķis – mājas aizsardzībai. Bet galvenais ir tas, ka tu ieliec savu sirdi. Jo bez nodoma tie ir tikai dūmi, bet ar nodomu - tā ir dziedinoša saruna ar visu mums apkārt.
Katram augam ir sava nozīme. Tur ir vesels atsevišķs pētījumu un sajūtu lauks - tur var iedziļināties gadiem. Bet man šķiet, ka visa pamatā ir viens - mīlestība. Jo mīlestība sevī jau satur visu: dziedināšanu, piedošanu, svētību, gaismu. Kad tu kvēpini ar mīlestību, dūmi kļūst par kanālu, kas šo mīlestību nes tālāk - telpai, cilvēkiem, pasaulei.
Man īpaša sajūta ir arī par baznīcas svecēm. Esmu novērojusi, ka pat cilvēki, kas sevi sauc par neticīgiem, smaguma brīžos dodas uz baznīcu pēc tās svecītes. Kāpēc? Jo liesma nes mieru pati par sevi. Tā ir maza gaisma tumsā, un ar to pietiek. Baznīcas sveces bieži vien ir svētītas, un tajās ielikts gadsimtiem ilgi lolots kolektīvais spēks. Es arī ticu, ka tā degošā svecīte, ko tur rokā cilvēks, vienmēr iededz liesmu arī viņā pašā.
Un varbūt skaistākais ir tas, ka šī vienkāršā darbība - aizdedzināt sveci vai kvēpekli - vienmēr nozīmē vienu un to pašu: vēlēšanos ienest gaismu tur, kur tā vajadzīga visvairāk.
Starp citu - redzēju, ka Monta papildinājusi e-veikalu ar jauniem kvēpekļiem. Varbūt tieši tev tur atradīsies kāds, kas kļūs par tavu mieru vai iedvesmu, ja pats vasarā neesi parūpējies par kvēpināšanas krājumiem.
https://mantra.lv/collections/aromterapija
Ar cieņu un mīlestību,
Kristiāna Keita
Ja ir kāda ideja nākamajam rakstam, droši iekomentē - būšu priecīga iedvesmoties no Tevis.