Es neesmu kristiete. Nekad neesmu bijusi kristīta. Mana ģimene arī nav dzīvojusi stingri ticības rāmjos. Mamma gan nesen, savā pieaugušo dzīves posmā, izvēlējās pievienoties luterāņu draudzei un pieņēma kristību. Es to cienu – tas bija viņas ceļš, viņas gatavība. Vienīgais, kurš manā bērnībā iemiesoja ticību kā kaut ko dzīvu, bija omas brālis. Viņš bija ļoti dievticīgs, bet slimoja ar Parkinsona slimību un atteicās lietot zāles – cerībā un ticībā, ka Dievs viņu izdziedēs. Toreiz man šķita – vai tā ir drosme, vai ilūzija? Tagad es redzu, cik smalka ir robeža starp ticību, kas dziedina, un ilūziju, kas akli cer. Ticība bez realitātes izjūtas var kļūt bīstama. Bet arī ilūzija – ja to spēj saskatīt – var atklāt, no kā mēs bēgam. Es pati Bībeli izlasīju savās pirmajās attiecībās – toreizējais puisis bija ticīgs, un es vēlējos saprast viņu dziļāk. Taču es neatradu sevi šajā stāstā. Tas šķita svešs, pārāk strukturēts, pārāk stingrs.
Vārds “Jēzus” manī iededza klusu noraidījumu: nē, tas nav priekš manis.
Bet es sāku klausīties cilvēkos, kuri runā par ticību nevis kā dogmu, bet kā dzīvu pieredzi.
Juris Rubenis ir viens no tiem. Viņš māk izteikt vārdos to sajūtu, ka garīgums ir kaut kas daudz plašāks nekā reliģija. Ka mums reiz ir jāatgriežas pie lietām, kuras bērnībā esam atstūmuši. Ka Jēzus nav vienkārši vārds, bet aicinājums. Tad atnāca Ričards Rors, un viņš runāja par “Kristus principu” kā visaptverošu dzīvības klātbūtni, nevis par cilvēku, kuru jāpielūdz. Viņš mācīja skatīties simbolos, nevis formās. Klausoties viņā, es sapratu: es varu atgriezties pie šī tēla, nesajūtot, ka man kādam jāpakļaujas. Es varu paskatīties vēlreiz – savā valodā, ar savu sirdi. Šis vārds turpināja atgriezties. Ne kā pavēle, ne kā baušļu saraksts, bet kā aicinājums. Kā jautājums, kas mani nekad īsti nav atstājis: vai tu vari paskatīties vēlreiz? Bet šoreiz ar citu skatienu – ne ar to aci, kurai mācīts, ka “tas ir vienīgais ceļš”, bet ar to, kas meklē simbolu, arhetipu, iekšējo nozīmi.
Man šķiet – Jēzus nav tikai vēsturisks tēls vai reliģijas stūrakmens. Viņš ir simbols mūsu pašizpratnei, mūsu iekšējam pārdzimšanas ceļam.
Nodevība – mūsu sastapšanās ar cilvēciskām sāpēm, ar vilšanos un zaudējumu. Tā vienmēr ir sākums, bet ne tāds, ko kāds brīvprātīgi izvēlētos. Nodevība ir kā nazis, kas iegriežas tur, kur biji visneaizsargātākais – uzticībā. Tā nāk no tiem, kurus mīlēji, no tiem, kam ticēji, vai no dzīves pašas, kura pēkšņi sabrūk zem kājām. Nodevība ir ne tikai vilšanās cilvēkos. Tā ir sajūta, ka pati dzīve tevi ir atdevusi rokās tumsai. Un tieši tāpēc tā sāp vairāk nekā jebkas cits – jo tā ir trieciena brīdī dzimusi apjausma, ka tu vairs nevari atgriezties tur, kur biji. Pēc nodevības nav atpakaļceļa. Tu esi iemests ceļā, kurš ved caur tumsu, vai arī paliec miris savās ilūzijās.
Jēzus krusts – Tā ir mūsu dvēseles pieredze brīdī, kad sabrūk viss, kam bijām pieķērušies. Mūsdienās tik daudziem patīk un šķiet moderni lietot vārdu “ego nāve” – piedodiet, arī es to nevaru neizmantot, jo tas ir vistuvākais apzīmējums šim procesam. Tā ir mūsu identitātes sabrukšana – kad pazūd “es esmu šis” un visi statusi, kas mūs turēja. Tā ir ilūziju nāve – kad realitāte noņem maskas un atstāj mūs kailus. Tas ir iekšējais lūzums, kas vienlaikus sāp un atbrīvo.
Viņa klusums tuksnesī – mūsu vientulības mirkļi, kuros no trokšņa atbrīvojusies dvēsele beidzot sadzird sevi, meklējumi. Pēc nodevības un sabrukuma mēs paliekam vieni. Nav ārēja balsta, nav trokšņa, kas aizpilda tukšumu. Tikai tu un tava dvēsele. Un šis klusums nav mierīgs. Tas ir nepanesams... Tomēr tieši tuksnesī tu pamazām iemācies klausīties citādi.
Augšāmcelšanās – iekšējās pārveides simbols, kad mēs atgriežamies pie sevis nevis tādi, kādi bijām, bet tādi, kādi patiesībā esam. Tā ir atgriešanās mājās pie sevis, bet pirmo reizi patiesi – ne kā izveidotam tēlam, bet kā būtībai. Tas ir brīdis, kad mēs iznākam no tumsas, nesot sev līdzi to gaismu, kuru bez tumsas nevarētu atrast.
Un tas nav tikai viņa stāsts. Tas ir mūsu stāsts. Tā nav pielūgsme. Tā ir iniciācija.
Un tikai nesen, es atklāju : visa informācija ir vērtīga. Nekas nav zemē metams. Viss var kļūt par norādi, par spoguli, par atslēgu. Mums tikai jāmāk paskatīties dziļāk... Mūsu dvēseles zina, ko tām vajag.
Jēzus stāsts varbūt ir viens no šiem lielajiem kodiem. Tā nav tiesa, ka tas ir tikai “pareizajiem”. Tā ir kļūda, kas padarījusi šo tēlu smagu. Patiesībā tas, iespējams, ir viens no visuniversālākajiem stāstiem, kādi jebkad pastāvējuši, tikai mēs viņu esam pārāk burtiski sapratuši. Mēs esam pielikuši viņam titulus un būvējuši ap viņu iestādes, bet esam piemirsuši ieklausīties tajā, kas mūsos pašos rezonē.
Un tieši tāpēc ir pienācis laiks atgriezties pie būtības. Ne tāpēc, lai kļūtu par kādu citu. Bet tāpēc, lai atgrieztos pie sevis.
Jo tajā brīdī, kad mēs atbrīvojamies no bailēm dzirdēt šo vārdu, sākas pavisam cita uztvere. Spēt neskatīties uz atšķirtību, bet vienotību. Viss kļūst pieejams. Dziedinošs. Patiesi dzīvs.