No rīta starp sapni un nomodu es dzirdēju modinātāju, bet tas nespēja mani “izraut”. Es gulēju un klausījos, kā pasaule pamostas, un tajā brīdī manā galvā parādījās doma,
“Šodien neiešu līdzi ķermenim uz praksi. Lai iet viņš viens.”
Šī iekšējā saruna ar sevi nelikās dīvaina vai mistiska - tā bija pašsaprotama. Es nejutos kā cilvēks, kas pametis savu ķermeni: es nejutu dramatisku atdalīšanos. Drīzāk tas likās organiski. Ķermenis - ar savu svaru, pienākumiem, laiku un modinātājiem - ir mans ceļabiedrs, bet ne mans centrs. Es gulēju un jutu, kā ķermenis ir tur, bet es - šeit. Starp mums nebija distances, bet nebija arī robežu. Tā bija kā mājas sajūta, kā saruna ar vecu draugu: “Šodien ej tu, es palikšu šeit.”
Protams, stundu vēlāk atvēru acis, steigā saģērbos un skrēju uz praksi. Un visu dienu sevī maigi iesmēju par to naivo domu - cik piemīlīgi, ka mana dvēsele tiešām ticēja, ka ķermenis varētu šoreiz iet viens pats.
Un tajā brīdī es nodomāju - tas arī ir ceļš. Garīgā patiesība var būt pašsaprotama un mīksta kā sapnis, bet dzīve tik un tā aicina mūs iet līdzi ķermenim, darīt, piedzīvot.
Un varbūt īstā brīvība ir tieši tajā - zināt, ka tu neesi tikai ķermenis, bet ar smaidu un vieglumu tomēr iet viņam līdzi.
Mans ķermenis
Mēs sakām: “mans ķermenis.” Bet kāpēc “mans”? Tas ir tikai pārstrādāta zeme, ūdens un gaiss. Tie paši atomi, kas veido koku pie loga, mēnesi un zvaigznes.
Kāpēc ķermeni saukt par “savu”, bet koku vai mēnesi - nē? Robeža starp “mans ķermenis” un “mans koks” vai “mana zvaigzne” ir mākslīga.
Dīpaks Čopra raksta: “Dvēsele nav ķermenī. Ķermenis ir dvēseles projekcija.”
Tas, ko mēs saucam par “es”, nav ieslodzīts galvā vai aiz ribām. Apziņa nav vietā un laikā.
Mainīgais ķermenis
Mēs runājam par ķermeni tā, it kā tas būtu stingra, fiksēta lieta.
Āda atjaunojas mēneša laikā, kaulu šūnas nemitīgi pārstrādājas un atjaunojas, un 98% atomu mainās gada laikā. Ar katru ieelpu mēs ievelkam miljardiem jaunu atomu, kas pēc “brīža” kļūst par mūsu šūnām, bet ar katru izelpu mēs atdodam gabaliņu sevis atpakaļ Visumam. Kas tad ir “mans ķermenis”? Kurš no tiem - vakardienas, šodienas vai tas, kas vēl tikai top?
“Domājošs prāts” nav tikai smadzenēs.
Smadzenes, sirds, zarnas runā vienā un tajā pašā ķīmiskajā valodā ar neiropeptīdiem. Neiropeptīdi ir ķermeņa valoda, kas nodrošina, ka signāli ceļo pa visu ķermeni. Tas nozīmē, ka “sirds skumst” vai “vēders saka priekšā” nav tikai poētiskas frāzes, bet bioloģiska realitāte. Pat imūnsistēma “domā” - tā spēj atšķirt draudzīgās baktērijas no kaitīgajām, atpazīt, kas ir drauds un kas ir drošs, un reaģēt ne tikai uz mikrobiem, bet arī uz mūsu emocijām un pārdzīvojumiem. Tas nozīmē, ka mēs patiešām domājam ar visu ķermeni.
Ja gribat paskatīties dziļāk, zinātniski šo sauc par NEIROIMUNOLOĢIJU.
Lielā ilūzija
Mēs uzticamies sajūtām tā, it kā tās būtu absolūta patiesība. Sajūtas saka: “Es esmu šeit, tu esi tur.” Acis saka, ka Zeme ir plakana, bet tā nav.
Sajūtas saka, ka ķermenis ir ciets un stingrs. Bet, ja paskatāmies dziļāk, vairāk nekā 99,9% atoma ir tukša telpa. Dažās kvantu svārstībās mēs redzam “miesu un kaulus”, bet tas arī ir enerģijas un informācijas mirdzošs lauks.
Dīpaks Čopra raksta: “Materiālisma māņi pauž, ka ķermenis ir blīva matērija, atdalīta no citiem objektiem telpā un laikā. Bet objekti nav blīvi un nav atdalīti - tie ir tikai intelekta mezglu punkti vienotajā laukā.” Man tas liekas trāpīgi - ķermenis nav ne ciets, ne nošķirts, bet daļa no tā paša Visuma auduma, no kura ir viss pārējais.
Un tas maina visu perspektīvu.
“Es” un “pasaule ārpus manis” nav atsevišķas vietas, bet viena un tā pati telpa. Tā ir lielākā ilūzija - ka starp mums ir robežas.
Heraklīts teica: “Nav iespējams divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē.”
Es piebildīšu - tā pa īstam nav iespējams divreiz ieiet arī vienā un tajā pašā ķermenī. Jo katru brīdi mēs esam citā vibrācijā, citā uztverē, citā esībā.
Placebo un Nocebo: ticības spēks
Mēs visi esam dzirdējuši par placebo efektu, es arī par to bieži runāju - kad cilvēks tic, ka tablete viņu dziedinās, un organisms tiešām sāk ražot bioķīmiju, kas uzlabo veselību. Tā ir ticības gaišā puse.
Bet ir arī ēnas puse - “nocebo” efekts. Tas notiek, kad cilvēks tic, ka ir slims vai viņam lemts ciest. Organisms sāk sabrukt, pat ja slimības nav.
Joe Dispenza grāmatā You Are the Placebo ir stāsts par Sam Londe. Ārsti viņam kļūdaini diagnosticēja letālu barības vada vēzi. Viņš tam ticēja tik dziļi, ka nomira, pārliecināts par savu slimību. Bet autopsijā atklājās, ka slimība nebija tik smagā stadijā, lai izraisītu nāvi - bija tikai nelieli vēža plankumi, kas nevarēja būt nāves cēlonis. Viņu nogalināja nevis slimība, bet pārliecība.
Šis stāsts mani vienmēr sašūpo. Jo, ja doma var nogalināt, tad tā var arī dziedināt tur, kur šķiet, ka cerību nav. Ticība nav tikai psiholoģija - tā ir spēks, kas pārveido ķermeni līdz pašām šūnām.
Jaunā paradigma pret veco
Es bieži pieķeru sevi domājam - cik akli mēs turamies pie veciem priekšstatiem par ķermeni un dzīvi. Vecā paradigma saka: ķermenis ir mehānisms, kas ar laiku nolietojas. Prāts dzīvo smadzenēs, un domas ir tikai elektriski impulsi. Pasaule ir “tur ārā”, objektīva un neatkarīga no manis. Šajā skatījumā cilvēks ir tikai skrūvīte lielā mehānismā.
Bet man šis redzējums vairs neder. Es jūtu un redzu, ka ķermenis nav statisks objekts, bet dzīvs process, kas nepārtraukti mainās. Domas un sajūtas nav blakusprodukts - tās ir spēks, kas maina manu fizioloģiju. Pasaule nerodas “tur ārā”, tā rodas manī.
Dīpaks Čopra raksta: “Vecā pieeja saka, ka ķermenis ir mehānisms, kas nejauši iemācījies domāt. Jaunā pieeja atklāj - apziņa ir tā, kas rada prātu un ķermeni kā savu izpausmi.”
Autori, kas šo pēta dziļāk
Kā jau pamanījāt, daudz šeit citēju Dīpaku Čopru, man ļoti mīļu autoru, kurš tik eleganti spēj apvienot garīgumu ar zinātni. Viņš ir ārsts - internists un endokrinologs, kurš ilgu laiku strādāja klasiskajā medicīnā, bet ieraudzīja robežas, ko tā uzliek. Un tad viņš sāka meklēt atbildes dziļāk - vēdiskajās zināšanās, kvantu fizikā un cilvēka apziņas pētniecībā.
Joe Dispenza - viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kas parasti skeptiķiem liek saraukt pieri, bet man - viņš atvēra vārtus. Viņš māca, kā pārveidot realitāti, mainot iekšējos stāvokļus. Kā ķermenis un prāts ir ne tikai saistīti, bet arī - pārprogrammējami. Viņš runā par neiroplastiskumu, kvantu laukiem, zemapziņas pārrakstīšanu, sirds koherenci un to, kā emocijas nosaka nākotni. Viņam ir ļoti daudz zinātniski pamatoti pētījumi par šo.
Ram Dass (Richard Alpert) - Hārvardas profesors, kurš kļuva par garīgo skolotāju. Viņa grāmata Be Here Now tiek uzskatīta par vienu no modernā garīguma pamatiem. Ram Dass bieži runāja par ķermeni kā apziņas instrumentu - nevis cietumu, bet kā rīku, caur kuru mēs pieredzam dzīvi.
Dalailama XIV - Tibetas garīgais līderis, kurš ir iedvesmojis miljoniem cilvēku visā pasaulē. Viņš gadiem sadarbojies ar zinātniekiem, īpaši neirozinātnes jomā (piemēram, ar Richard Davidson), un veicinājis dialogu starp budismu un modernajām smadzeņu zinātnēm. Viņa skatījumā prāts un apziņa ir ne tikai garīgs jautājums, bet arī zinātniski pētnieciska realitāte.
Šie ir mani iedvesmas un zināšanu avoti.
Jo patiesībā tik daudz "mistiskās lietas" mums jau ir pasniegtas arī ar zinātnisku pamatojumu. Tikai vajag paskatīties.
Tāpēc, kad atceros savu sapni, es smaidu. Jo tajā vienā frāzē - “lai ķermenis iet viens” - jau bija ielikta visa jaunā paradigma. Ka es neesmu ieslodzīta miesā, bet esmu lauks, kas rada savu realitāti. Un varbūt šī atziņa vienmēr sākas tik vienkārši - ar kādu sapni, un kādu smiekliņu par sevi un sajūtu, ka patiesība var būt viegla.
Man šķiet, ka šis ir pats skaistākais: zināt, ka neesam tikai ķermenis, bet tomēr ar mīlestību iet viņam līdzi - elpojot, darot, piedzīvojot. Garīgums nav atdalīts no dzīves, tas ir paslēpts katrā mirklī, katrā ieelpā, katrā smaidā.
Paldies, ka izlasīji rakstu.
Apskāvieni no manis.