Kāpēc es vispār stāstu šo stāstu?
Jo manī ir miers. Un es vēlos, lai tu redzi- miers ir iespējams arī pēc tumsas. Ne tāpēc, ka dzīve pēkšņi kļuva taisnīga vai skaista, bet tāpēc, ka es iemācījos stāvēt savā kodolā.
Mēs vienmēr varam atrast attaisnojumus, par ko raudāt. Vienmēr būs, par ko baidīties. Bet tas neko nedod. Miers sākas tajā brīdī, kad tu saproti: jā, tas viss notika, un jā - tas tevi lauza. Bet tas nenozīmē, ka tev jādzīvo kā upurim.
Kad tu lasi šo stāstu- izslēdz savas dogmas. Nevērtē un nevaino. Tas nav tavs stāsts. Tev nav jāreflektē uz sevi. Katram ir savas kaujas.
Skaties uz kodolu.
Uz to, kas paliek, kad viss pārējais pazūd.
Uz spēku, kas slēpjas tieši tajā brīdī, kad vairs nav kur paslēpties.
Es nekad nevarēšu izstāstīt visu. Tur ir pārāk daudz. Bet es varu iedot treknākās līnijas, tās, kas mani veidoja.
Es nevaru pateikt, ka man bija slikta bērnība. Man nekad netrūka ēdiena, bija māja, bija apģērbs. Bet vienlaikus – man trūka pats svarīgākais. Ledusskapis bija pilns, bet sirds tukša. Tā ir sajūta, ko nav iespējams izstāstīt tiem, kas domā, ka bērnību mēra tikai materiālā.
Bija jau kaut kāda mīlestība, nav viss tikai melns vai balts. Bija daudz radu, bija svētki, bija silti brīži, kad es jutos piederīga.
Bet tajā pašā laikā kaut kas tur īsti negāja kopā. Kā skaista melodija, kurai kaut kur pa vidu ieskanas šķība nots.
Vecāki bija šķīrušies, kad man bija tikai trīs gadi. Tas pats par sevi nebija traģēdija. Es iemācījos lavierēt starp divām pasaulēm: darba dienas pie mammas, brīvdienas pie tēta. Man patika.
Pie tēta bija pļavas, ozoli un kubls zem debesīm. Viņš teica: “Tu esi brīnumbērns.”
Pie mammas bija elegance, bet tur bija arī slimība – šizoafektīvi traucējumi, kas reizēm pārplīsa kā stikla trauks. Tad viņa skatījās man acīs un teica: “Es nesaprotu, kāpēc man tāds sods kā tu.”
Es biju bērns. Ko lai es daru ar šādu frāzi?
Trešā pasaule ienāca caur mammas vīru, kas pielūdza sātanu. Bērna acīm tas bija sirreāli – tumšas grāmatas, rituāli, noslēpumi. Es nejutos apdraudēta, bet es jutu, ka esmu starp pasauli, kas nav parasta.
Un tad vēl asins līnija. Kristietis omas brālis, kas atteicās no zālēm, ticot tikai Dievam. Vectēvs ebrejs no Dagestānas, kurš bija izdzīvojis, jo asinīs bija kods: “Tu neesi radīts, lai salūztu.”
Es biju bērns, kas dzīvoja starp pasaulēm – dabā un tumsā, mīlestībā un naidā, ticībā un izdzīvošanā.
Ballītes un piederība
Kad mamma sāka mani salīdzināt ar citām meitenēm – “Citas jau iet ar stilīgajiem, bet tu tikai ar nūģiem” – es sapratu, ka es neesmu pietiekama.
Un gāju uz ballītēm.
Tur bija viss. Degvīns. Cigaretes. Tabletes. Skaļums. Es vēl biju bērns, bet tur nevienam tas nerūpēja.
Cigaretes nebija nikotīna dēļ. Alkohols nebija garšas dēļ. Tas viss bija viena iemesla dēļ: piederība.
Es atradu mīlestību svešu cilvēku viltotajos skatienos.
Un tajā brīdī tas bija pietiekami.
Krīzes centrs
Kad mamma vairs nezināja, ko ar mani darīt, viņa neapsēdās parunāties. Viņas risinājums bija bāreņtiesa.
Mani vienkārši savāca no skolas kā cietumnieku un aizveda uz krīzes centru.
Es joprojām jūtu hlora smaku, redzu pelējuma sienas un bērnus ar tukšām acīm. Man bija 13. Citi rakstīja dienasgrāmatas par pirmo mīlestību, bet es gulēju gultā, kas smirdēja pēc bezcerības.
Bāreņtiesa nebija glābējs. Tā bija āmurs. “Ja neuzvedīsies, atkal atvedīsim.” Un tas pāris reizes vēl notika.
Es saprotu, kāpēc tajā brīdī es nebiju mierīga un “pareiza”. Jo kā gan 13 gadīgs bērns var panest to, ko pat pieaudzis cilvēks nevarētu?
Mammas mēģinājums aiziet
Un tad viss sasniedza kulmināciju. Mamma mēģināja izdarīt pašnāvību.
Viņa atstāja vēstuli, kur rakstīja, ka tas ir manis dēļ.
Man bija 13. Kā uz bērna pleciem var uzlikt šādu nastu? Kā bērns lai saprot, ka māte izvēlas nāvi un vēl pieraksta, ka tu esi vainīgs? To nevar saprast. To var tikai nēsāt sevī kā akmeni. Viņa nonāca komā.
Es dzīvoju pie tēva, bet tur mani gaidīja cita elle – viņa sieva mani ienīda toreiz, un ienīst vēl šodien. Radi klusēja, jo nezināja, ko darīt. Un es – bērns, kas tikai mācījās dzīvot – paliku viena ar šo sirreālo realitāti.
Kā tas bija būt man
Citi bērni tajā vecumā dejoja vai rakstīja mīlas vēstules.
Es dzēru, pīpēju, ballējos.
Es meklēju mīlestību un atradu tikai viltus. Bet tajā brīdī man bija vienalga.
Es biju bērns, kas kliedza pēc piederības. Un vienīgā ģimene, kas mani neatstūma, bija sveši cilvēki noslīkuši atkarībās ar tukšiem smaidiem.
Bet šis nav upura stāsts
Es varētu atrast miljonu lietu, ko pieaugušie darīja nepareizi. Viņi atļāva man justies vainīgai. Viņi man nepalīdzēja saprast. Bet tas nav risinājums. Tas ir mans stāsts, un viņš ir tieši tāds, kādam bija jābūt.
Es nebiju nevainīga. Es darīju muļķības. Es pati gāju pa nepareiziem ceļiem. Bet es biju bērns. Un tas, kas notika, nebija pareizi.
Tagad, kad esmu pieaugusi, es saprotu: neviens nebija īsti vainīgs. Mamma bija garā vāja, bet forša sieviete ar saviem iemesliem. Tēvs bija apjucis. Radi bija paralizēti. Sistēma bija auksta. Un es biju bērns, kas neko nesaprata.
Kā es tiku laukā
Uguns mani nesadedzināja. Tā mani pārkausēja. Tā sadedzināja visu, kas nebija īsts. Palika tikai kodols.
Es iemācījos mīlēt. Pirmkārt, sevi. Un tad citus – ar visām viņu ēnām.
Mammas slimība iemācīja man līdzcietību.
Ballītes iemācīja, cik dārgi maksā viltota piederība.
Un mans ceļš lika man piedzimt vēlreiz.
Patiesība
Es mīlu savu bērnību. Es bezgalīgi mīlu mammu – ar visiem viņas lūzumiem. Mums tagad ir labas attiecības. Es mīlu tēti – par viņa spēku. Es mīlu arī tos, kas klusēja, jo viņiem arī nebija viegli.
Nebija viss slikti. Manā bērnībā bija arī ļoti daudz laba
Un es mīlu sevi – bērnu, kas kliedza pēc mīlestības un tomēr atrada gaismu.
Es izvēlos būt naiva. Es izvēlos ticēt brīnumiem.
Šis nav upura stāsts. Šis ir stāsts par uguni, kas neiznīcināja, bet pārvērta.
Un, ja tu šobrīd ej cauri savai ellei, zini: tā nav beigas. Tu vari būt salauzts, apjucis, izmisis. Bet, ja tu saglabā spēju mīlēt- tu vari iziet laukā. Tā ir tava iniciācija.
Uguns nav sods. Uguns ir vārti.
Un aiz tiem vienmēr ir gaisma.