Vai nav ironiski, ka pati daba strādā pēc stingras kārtības – pat upes “brīvi plūst” tikai tāpēc, ka tām ir gultne?
Mēs gribam brīvību bez robežām, bet patiesībā bez gultnes upe kļūst par purvu. Bez kontūras straume izšķīst.
Ar mums ir tas pats. Dzīve dod mums gultnes – nodevību, sabrukumu, uguni, skolotājus, kas reizēm pasargā, reizēm bremzē. Tie ir rāmji, kas liek plūsmai kustēties. Bez tiem mēs sabruktu.
Skolotāji un ēnas
Es nesaku, ka tā ir patiesība. Tas ir tikai mans viedoklis, mana pieredze. Bet ļauj pajautāt:
Vai tu atceries savu pirmo skolotāju? Vai viņš tev atvēra durvis vai aizvēra? Vai viņš deva atbildes, kuras pats vēl nemaz nespēji panest, vai lika gaidīt, lai nobriest tas, kas tevī jau bija?
Manā gadījumā pirmā skolotāja mani sargāja. “Neņem visu uzreiz,” viņa teica. Toreiz tas šķita kā bremzēšana. Es gribēju visu – tūlīt un tagad. Tagad redzu: viņa man iemācīja ritmu, kas ir nozīmīgāks par ātrumu.
Un tomēr – ēna pastāv visur. Tāpat kā ir restorāni, kur ēdiens ir māksla, ir vietas, kas atmazgā naudu, un ir arī bufetes ar atsaldētu karbonādi. Arī skolotāji ir dažādi – būs patiesi, būs tie, kas pelna uz citu rēķina, un būs vienkārši viduvēji. Tas nav nekas par ko celt brēku, tas ir neizbēgami.
Tāpēc jautājums nav “kā atrast ideālo skolotāju”, bet drīzāk – vai tu pats proti atšķirt? Vai tu ieklausies savā sirdī, vai vienkārši seko kaut kam nezin kam?
Varbūt īstā iniciācija sākas tur, kur mēs pārstājam pielūgt citus un sākam klausīties patiesībā, kas dzīvo mūsos pašos?
II.
Mums mācīja, ka elle deg. Bet neviens nepaskaidroja, kāpēc.
Uguns nav sods. Uguns ir vārti.
To rakstīja visi senie stāsti:
- Sv. Jānis no Krusta kristīgajā mistikā sauca to par “tumšo nakti” – dvēseles uguns, kas sadedzina ego, lai atklātu dievišķo.
- Alķīmiķi šo fāzi sauca par nigredo – pilnīgu sairšanu, pirms viela kļūst par zeltu.
- Jungs to aprakstīja kā “wounded healer” – dziednieku, kas dzimst tikai caur savu brūci.
- Inanna, Orfejs, Pērsifone, Kristus – visi kāpa pazemē un atgriezās ar dāvanu.
- Prometejs nozaga uguni no dieviem, lai to atdotu cilvēkiem.
Visur viens un tas pats kods: nolaišanās → uguns → atgriešanās ar dāvanu.
Mēs nesam gaismu, bet ne no spožas lampas vai debesīm.
Mēs to paņēmām no elles ugunīm, jo tur mēs to atradām.
Tavs vienīgais drošais ceļvedis ir tava sirds.
Kad tu beidz meklēt glābējus ārpusē, sākas īstā transformācija.
Tad tu vairs neesi upuris.
Tu esi savs sargs.
Tu esi savs skolotājs.
Tu esi pats savs ceļš.
Gaismas nesēji
Mēs visi, kas ejam šo ceļu, esam gaismas nesēji.
Ne tāpēc, ka kāds mums piešķīris titulu, bet tāpēc, ka izvēlamies turēt to iekšējo liesmiņu arī tad, kad kļūst tumšs.
Gaismas nesējs nav tas, kas vienmēr smaida. Viņš arī raud, šaubās un krīt. Bet viņš pieceļas un iededz kaut ko – pat ja tikai mazu sveci tumšā telpā. Un reizēm tikai ar to arī pietiek.
Mana galvas paglaudīšana visiem mīļajiem:
Ceļš mājup
Un kas es esmu,
ja manis vairs nav tur,
kur elpo priežu sveķi
un vējš runā manā balsī?
Vai es vēl skanu,
starp lūgšanu, kas rakstīta asinīs,
un čukstu, kas dzimst miglā,
ja neviens vairs neklausās?
Es esmu tā, kas dzimst un mainās.
Kas klusumā tur gaismu,
un tumsā – atceras ceļu mājup.
Un, ja kāds reiz aizmirsīs,
kas viņš ir –
dvēsele viņu pasauks.
Ne tikai šai pasaulē,
bet visās, kur viņš reiz ir bijis.
Caur vēju.
Caur koku čukstu.
Caur sapņiem, kas nav viņa,
bet tomēr ir.
Ceļš mājup man pašai.
Un tas aizved mani atpakaļ –
pa ceļiem, kurus prāts nekad nezinātu.
Jo mājas mani atceras.
Un tās mani gaida.
Kristiāna Keita, 2025