Ieelpa, izelpa… un lai viss notiek viegli. Lasām bez smaguma, bez dogmām, ar sirdi.
Pat ja manas saknes ir gaismā, es zinu – ir stāsti, kuros neesmu labais samarietis. Lomas mainās. Mēs esam dažādi. Ceļi ir dažādi. Reizēm esmu tā, kas glābj. Reizēm tā, kas ievaino. Reizēm klusais vērotājs. Bet vienmēr – meklētāja.
Un katrā lomā ir jāatrod tilts, kas ved tālāk.
Katrai būtnei ir sava patiesība, un tā ne vienmēr sakrīt ar mūsu. Arī augi to zina. No auga skatpunkta “nevainīgais” herbivors ir slepkava, kas nograuž dzīvību vēl pirms tā paspējusi ieelpot. Bet lauva, ko cilvēks redz kā briesmoni, patiesībā ir sargs. Lauvas klātbūtne nozīmē, ka dzinums var pacelties un pasaule turpināties. Dabā nav labā un ļaunā.
Ir līdzsvars. Ir kodols un spēja transformēties.
Tāda pati loģika ir cilvēku dzīvē. Situācijas, kas šķiet postošas, bieži vien ir glābiņš. Tie, kas nāk ar maigām frāzēm, reizēm lēnām mūs noārda, bet tie, kas ienāk kā vētra, salauž ilūziju un atgriež mūs pie sevis. Man arī bija lauva – ne vienmēr viegls, reizēm sāpīgs, bet tieši viņa radītajās brūcēs es ieraudzīju savu spēku. Viņš nebija “labs” vai “ļauns”. Viņš bija instruments transformācijai.
Šī pati patiesība izpaužas arī reliģijās un garīgajos virzienos.
To ir simtiem, tūkstošiem. Kristietība, islāms, budisms, hinduisms, šinto, senās tautu tradīcijas, šamanisms, astroloģija, pirtniecība, meditācija – saraksts ir bezgalīgs. No malas tas var šķist haoss. Bet patiesībā tie ceļi, viens otru neizslēdz. Dažādas valodas, kas runā par vienu un to pašu kodolu.
Reliģijas arī vēsturiski ir bijušas tilti, nevis mūri. Viduslaiku klosteri Eiropā bija vietas, kur vienlaikus dzima lūgšana, zinātne un izglītība. Senie Indijas tempļi bija ne tikai dievišķā godināšanas vieta, bet arī kopienas, kur cilvēki dalījās zināšanās un palīdzēja cits citam. Ir svarīgi atcerēties, ka visas reliģijas savā būtībā māca par mieru, līdzjūtību un cilvēku vienotību. Tomēr, vēstures gaitā, šie principi nereti ir tikuši izkropļoti, lai attaisnotu darbības, kas sēj sāpes un iznīcību. Jebkura rīcība, kas balstīta vardarbībā vai citu cilvēku apdraudēšanā, neatbilst šo reliģiju patiesajai būtībai. Tādēļ mums jācenšas pievērst uzmanību tam, kas apvieno un dziedē, nevis tam, kas šķeļ un sāpina.
Jungs rakstīja par arhetipiem – simboliem, kas dzīvo katra cilvēka zemapziņā. Viņš uzsvēra, ka dažādu reliģiju tēli un mīti ir atšķirīgas maskas vienai un tai pašai dziļajai patiesībai.
Un Rūmī ir teicis: “Patiesība ir viena. Ceļu uz to ir tūkstošiem.”
Dažādība ir universāla patiesība. Tā ir mūsu spēks. Kā profesijās – ķirurgs, mākslinieks, skolotājs. Neviens nav mazāk svarīgs, visi pievieno savu vērtību kopējai sistēmai. Tāpat arī garīgajā ceļā – viens lūdzas baznīcā, otrs klusē meditācijā, trešais svīst pirtī, ceturtais dejo. Katram no mums ir sava loma, un šīs lomas savstarpēji papildina viena otru. Kā koki mežā – ozols, bērzs un priede – mēs esam dažādi, taču kopā veidojam harmonisku sistēmu. Katram savs, bet visiem kopīgs mērķis – savienoties ar sevi un to, kas mūs pārsniedz.
Autentiskums nozīmē būt tam, kas tu esi, bet tas prasa arī atbildību – savu “brīvību” nekad necelt uz citu ciešanu rēķina. Tikai tad dažādība kļūst par harmonijas, nevis konflikta avotu.
Un šeit viss savienojas: dabā nav labā un ļaunā, ir tikai kodols un spēja transformēties. Reliģijās nav konkurences, ir dažādi ceļi uz vienu centru. Cilvēkos nav šķelšanās, ir dažādas lomas vienā lielā spēlē. Mūsu mērķis, neatkarīgi no reliģijas vai filozofijas, ir viens: vienotība, miers un piepildījums. Jo garīgums nav pasaka. Tā ir realitātes otra seja. Patiesība ir daudzšķautņaina, bet kodols vienmēr ir viens.